Freimaņa dziesmas jaunieši dzied un spēlē arī Krievijā

Ilonas Saverasas stāsts

Krievzeme ir tik plaša un liela, ka galu un malas tai neredzēt. Tās sastāvā ir vairākas republikas, un Baškīrija ir viena no tām. Iespējams, par šo, pie Urāliem esošo zemi, dzirdēts vien tas, ka 19. gadsimta beigās daļa latviešu devušies turp, lai iegūtu savu zemi, veidotu savu saimniecību, nodrošinātu labklājību sev un savai ģimenei. Lieki piebilst, ka sākums bija smags. Biezie Baškīrijas meži, kas tika iedalīti saimnieciskās dzīves uzsākšanai, bija jānozāģē, bija jālien līdums, lai zemi varētu apstrādāt, un tajā reiz zeltu vārpas, kas dotu maizi turienes latviešiem. Sākums bija smags, bet veiksmīgs. Ar laiku tika paplašinātas apstrādājamās zemes platības. Celtas mājās, kūtis un klētis. Latviešu ģimenes te ātri iedzīvojušās, jo vairākkārt nācies dzirdēt, ka latvieši baškīriem esot iemācījuši strādāt. Latvieši nodarbojās ar lopkopību, piensaimniecību, tirdzniecību, biškopību. Agrāko meža dzīvnieku midzeņu vietā ziedēja puķu dārzi, zēla lauki un pļavas. Krievi un baškīri mācījās no latviešu kolonistiem, sāka nodarboties ar lopkopību, pārgāja uz viensētām.

Jau tolaik liela uzmanība tika pievērsta bērnu izglītošanai. Līdzīgi kā Latvijā, turīgākie saimnieki algoja mājskolotājus, kas mācīja viņu bērniem aritmētiku, gramatiku, turklāt mācības notika latviešu valodā. Pirmā skola Arhlatviešu kolonijā tika uzcelta 1901. gadā Arhangeles mežā. Sākumskolā bija internāts, kurā uzturējās bērni no attālajām zemnieku saimniecībām, nedēļas beigās vecāki savus bērnus veda mājās. 1935. gadā sākumskolu pārdēvēja par septiņgadīgo skolu. 1936. gadā latviešu kolonijā tika atvērtas 8 skolas. Taču mācību grāmatas latviešu valodā nebija pieejamas. Latviešu skolās notika pārkrievošana. 1939. gadā pēc kolektivizācijas un Maksima Gorkija ciema dibināšanas skola tika pārvesta uz ciematu, taču tās celtniecību aizkavēja Otrais pasaules karš. No 1947. līdz 1963. gadam skolas direktors Masailovs Pāvels Mihailovičs veica skolas labiekārtošanu. 1967. gadā skola kļuva par Arhaltviešu vidusskolu. 1978. gadā tika atklāta jaunās (pašreizējā) skolas ēka.

Kopš 1989. gada Arhlatviešu vidusskolā skolotājs no Latvijas māca latviešu valodu, kultūru, folkloru. Sākumā tās bija fakultatīvas nodarbības, bet kopš 1994. gada – mācību stundas. Katrai klasei ir trīs latviešu valodas nodarbības nedēļā, latviešu valodu apgūst no pirmās līdz vienpadsmitajai klasei. Latviešu valoda ir izvēles priekšmets, proti, viena no dzimtajām valodām. Ir iespēja izvēlēties baškīru, krievu vai latviešu valodu kā dzimto valodu. 

Īpaša Arhlatviešu vidusskolas „vizītkarte” ir latviešu ansamblis „Atbalss”. Pašreiz ansamblī dejo otrā skolnieču paaudze. Ansambli izveidoja skolotāja Kristīne Apse, kura Arhlatviešu vidusskolā strādāja 2005./2006. mācību gadā. Skolnieces apgūst latviešu tautas dejas, piedalās rajona un republikas mēroga organizētos pasākumos. Kopš strādāju Arhlatviešu vidusskolā un pastiprinātu uzmanību pievēršu latviešu tautas dziesmu apguvei, rajona un republikas mēroga dziesmu konkursos ansamblis ir guvis labus rezultātus.

Latviešu kultūra nesastāv tikai no folkloras. Latviju un latviešus var iepazīt ar mūsdienu mūziku. To arī centos izdarīt. Tā kā grupa „Tumsa” bija mana visiecienītākā Latvijas grupa, tad to, kas tik mīļš un dārgs bija pašai, centos nodot arī savam ansamblim.

Februāris latviešiem izsenis biji Sveču mēnesis, tas ir arī Mārtiņa Freimaņa dzimšanas mēnesis. Vai viņu var saistīt ar sveci? Iespējams! Ar sveci, kuru pāragri nopūtis vējš, kuru viņam labpatikās pieminēt savās dziesmās. Bet tā nav svece, kas tukši degusi. Tā deva gaismu! Ticu, ka katrs, kas bijis Mārtiņa Freimaņa talanta cienītājs, guvis kaut mazliet gaismas un siltuma no viņa mūzikas. Tad nu centos februārī, ziemā, Krievijā, kur ziema tik tiešām dziļa un auksta, atnest mazliet gaismas un sirsnības ar dažām Mārtiņa Freimaņa dziesmām.

Gatavošanās process bija sarežģītāks nekā biju gaidījusi. Uztvert melodiju, ritmu, noskaņu, tas nelikās tik viegli, kā tas bijis tautas dziesmas apgūstot. Arī vijolniece un pianiste, kuras biju uzaicinājusi spēlēt dziesmu pavadījumu atzina, ka dziesmas ir ļoti skaistas, bet sarežģītas. Viņas nebija gaidījušas, ka bērni tās spēs iemācīties. Bet ja darbā iegulda sirdi, tad iespējams paveikt visu!

Man atliek tikai pateikt paldies, ka ir šī sirds mūzika, kuru es un mani bērni nodevām vietējiem latviešiem. Un, lai gan viņiem Mārtiņa Freimaņa vārds neko neizsaka, dziesmas aizkāra katra sirdi!

Starp citu bija pat lūgums koncertu sarīkot vēlreiz, tātad Mārtiņa Freimaņa mūzika gūst atsaucību arī šeit Baškīrijā - pašā Urālu pakājē.